Latvijā vecie, it īpaši lielie un resnie koki ir bijuši cieņā kopš senseniem laikiem. Kopš 20. gs. vidus ir pieņemts vārds “dižkoks”, ar ko apzīmē valsts aizsargājamos, lielus izmērus sasniegušos un vēsturiskos kokus. Dižkoki uzskatāmi par dabas pieminekļiem, ja to stumbra apkārtmērs vai augstums sasniedzis LR MK noteikumu Nr. 415 “ Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi”, 2. pielikumā “Aizsargājamie koki – vietējo un svešzemju sugu dižkoki (pēc apkārtmēra vai augstuma)” minētos izmērus. Piemēram, ozolam jāsasniedz 5m, liepai 4m un priedei 3m apkārtmērs, lai tie nokļūtu valsts aizsardzībā.
Veco koku aizsardzība
Dižkoku aizsardzībai ir sena vēsture. Senos laikos nevajadzēja valsts noteiktu likumu, lai cilvēki saudzētu vecus un cienījamus kokus. Koks tautas tradīcijās ir pasaules simbols, dievību mītne un svētnīca. Pie veciem kokiem lūdza Dievu, nesa ziedus, mieloja veļus, zīlēja likteni, dziedāja, svinēja svētkus.Tautas teikas saglabājušas apziņu, ka svēto koku iznīcināšana nevar palikt nesodīta: Kas kokus apsmej vai greizi uzlūko, tam uzbrūk nelaime, slimība, zaudējumi pie lopiem, mantas, lopi nobeidzas, viņš nomaldās, sajūk prātā.
…
