Tulkojot, Valdis Bisenieks izmantojis dažādus tēlainās izteiksmes līdzekļus, visbiežāk metaforas: bažas staigā, doma augšup cēla/ skumjā dvēsele teica/ doma prātā asi graužas. Ļoti daudzveidīga ir Bieži sastopams ir pretnostatījums: Sirdis ledusaukstas vai karstas/ Pēlusi vai slavējusi/ Lai skan šais mokās jautra bungu rība!/ Mijas cerība ar bezcerību. Nav aizmirts arī salīdzinājums: Dzimst vēlēšanās kā pumpurs zarā/.. es kā miris klīstu.
Ne mazums ir izmantotas retoriskās figūras – retoriski jautājumi: Kur ir sāpes lielākas par manām?/ Vai savu dvēseli lai pušu plēšu!, arī izsaucieni: Ak, Nāve, cik tu salda!, arī retoriskā uzruna: Jūs, svētceļnieki!
Daudz gadsimtu ir pagājis - mainījusies cilvēku domāšana un izturēšanās, bet dvēsele palikusi tā pati. Dantes soneti joprojām rosina mīlēt neprātīgi un cildeni, kā arī aicina nebūt mīlestībā racionāliem un smalkiem aprēķinātājiem. Dantes dzeja māca iedziļināties savā jūtu pasaulē, atrast klusu kambarīti, kur sastapties ar savām klusākajām un slēptākajām domām.
…
