Autors kādā grāmatā bija ieraudzījis Boa čūsku, kas aprija meža zvēru un nolēma uzzīmēt Boa čūsku, kas aprij ziloni. Pieaugušie nespēja saprast viņa zīmējumu un viņš sāka uzskatīt, ka pieaugušie nav saprātīgi. Tad autors nolēma pievērsties lidošanai un iemācījās vadīt lidmašīnu. Viņš dzīvoja viens pats. Kādu dienu viņam salūza lidmašīna un viņš palika viens tūkstošiem jūdžu tālu no apdzīvotām vietām. No rīta viņu patraucēja mazs puisēns. Viņš lūdza uzzīmēt viņam jēriņu. Viņa mājās viss bija ļoti mazs. Šis puisēns bija Mazais princis. Pagāja seši gadi, kopš Mazais princis aizgāja ar savu jēriņu. Autors negribēja aizmirst savu draugu. Viņš uzskatīja, ka Mazais princis dzīvo uz kādas mazas planētas. Mazais princis viņu iedvesmoja un viņš sāka zīmēt baobabus, kas viņam izdevās labāk par visiem citiem zīmējumiem. Piektajā dienā viņš centās salabot lidmašīnu, bet Mazais princis viņu nelika mierā ar muļķīgiem jautājumiem. Tad Mazais princis sāka stāstīt par puķēm. Autoram pēkšņi nerūpēja vairs viņa lidmašīna, bet viņš sāka mierināt Mazo princi, teikdams, ka puķei, kuru viņš mīl, nekas nedraud. Mazais princis apbrīnoja puķes skaistumu. Tā bija ļoti iedomīga. Viņa prasīja, lai vakarā viņu apsedz ar stikla kupolu. Kad princis pēdējo reizi apsedza puķi, viņam gribējās raudāt, un viņš teica puķei ardievas. …
