Šos vārdus es dzirdēju sakām no sava vectēva, kad satikām kādu ar mazu bērniņu ejam. Uz mani izteiciens atsāja spilgtu iespaidu. Vienmēr iedomājos enģeli –baltu, tīru, bezgala mīļu un labestīgu. Un tad raganu –neglītu, nez kāpēc smirdošu, un vienmēr neapmierināti burkščosu. Radās jautājums –vai tāda būtne varēja kādreiz būt par eņģeli? Kur paliek maza bērna patiesums? Kur paliek maigums un sirsnīgums? Kāpēc tik nedaudziem izdodas to saglabāt arī brieduma gados? Kas notiek šai pārvērtību starpposmā?
Filozofs Džons Loks ir pazīstams ar izteicienu par neaprakstīto papīru: “ Pieņemsim, ka prāts kā balts papīrs ir bez nevienas rakstu zīmes, bez nevienas idejas. Kā tad tas tiek aprakstīts?|..| No kurienes prāts iegūst visus materjālus domāšanai un zināšanai? …
