Cilvēktiesību ideja filozofu tekstos.
1. Antīkais laikmets
Cilvēktiesību idejas sākotne nav meklējama konkrētos dokumentos, bet gan filozofu traktātos, tādējādi cilvēktiesību vēsturi veido atsevišķas daļas, kas vēlāk tika iestrādātas arī konkrētās valstu deklarācijās. Senākie ticamie avoti, kuros skarti cilvēktiesību, pienākuma un atbildības jautājumi, jau pirms antīkā laikmeta, piemēram, Vēdas, Babilonijas Hammurapi likumi, Bībele, Korāns un Konfūcija krājums.
2. Jaunie laiki un apgaismība.
Konkrēti cilvēktiesību idejas pirmsākumi meklējami jaunajos laikos (17.-18. gs.). Šis laiks raksturojas ar pārbīdi sabiedrības domāšanas veidā, jo t. s. «dievišķo tiesību» ideju nomainīja dabiskās tiesības. «Dievišķo tiesību» laikmetā indivīdus pārvaldīja karaļi ar neierobežotu varu un tiesībām, uzskatīdami, ka tiesības pārvaldīt tiem ir piešķīris Dievs. Kulmināciju «dievišķās tiesības» sasniedza viduslaikos, kad uz tām sāka pretendēt arī Romas pāvesti.
Izsekojot cilvēktiesību idejas izcelsmi, vispirms jāmin angļu domātājs Deivids Hjūms (Hume, 1711—1776), kas atzina, ka, lai gan cilvēki spējot sadarboties daudz efektīvāk un saprātīgāk nekā dzīvnieki, cilvēkam tomēr esot nepieciešama aizsardzība no citiem cilvēkiem.
Zīmīgi, ka tolaik domātāju paustās idejas tika piemērotas realitātei. Kopumā skatot cilvēktiesību idejas vēsturisko attīstību, var teikt, ka pirmā cilvēktiesību apzināšanās parādās filozofu tekstos, kurus, protams, ietekmēja konkrētā perioda politiskās norises.
Pirmie dokumenti, kas ietver cilvēktiesību idejas.
Dokumentos pirmie cilvēktiesību formulējumi parādās 1215. gadā ar Anglijas Lielo brīvību hartu (Magna Carta), kas gan ierobežoja karaļa varu, bet tika attiecināta tikai uz aristokrātiem. Harta likumu stādīja augstāk nekā karaļa varu, kā arī noteica brīvas parlamenta vēlēšanas un vārda brīvību parlamenta, pēdēja nevarēja būt pamats vajāšanai.
…
