Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir aizritējuši 14 gadi. It kā nemanot; bet tie ir bijuši gari, pretrunu iezīmēti gadi. Ar demokrātiski ievēlētā parlamenta 1990. g. 4. maija Deklarāciju par valstiskās neatkarības atjaunošanu aizsākās tās reālas atgūšanas process, kuru tālāk iezīmēja 1991. g. 21. augusta Konstitucionālais likums. Ar šiem abiem aktiem tika atjaunota 1918. g. 18. novembrī pasludinātā demokrātiskā Latvijas Republika, kuras attīstību 1940. gadā varmācīgi bija pārtraukusi okupācija un turpmākie pakļautības gadi totalitāru režīmu varā. 18. novembris un 4. maijs ir bijuši ārkārtīgi nozīmīgi Latvijas valstiskuma vēsturē. [1, 13]
1990. g. 4. maija Deklarācija ir nozīmīgs Latvijas valsts atjaunošanas juridisks, politisks un kultūrvēsturisks dokuments. Bez šīs Deklarācijas nebūtu bijusi iespējama Latvijas valsts atjaunošana. Deklarācija sniedza vispārējas nostādnes ne tikai politiskajā un tiesiskajā jomā, bet arī orientēja uz visas sabiedrības pārveidošanu ekonomikas, sociālajā, kultūras un morāles sfērā. Latvijas sabiedrībai tā vēstīja par orientāciju uz pilnīgi jaunu, ar padomju laiku nesalīdzināmu, bet Eiropas kultūrā gadsimtiem ilgi izkoptu vērtību sistēmu, kurā katrs indivīds ir brīvs, ar iniciatīvu apveltīts sabiedrības loceklis, kurā vairs nav iespējama plānveida ekonomika un totalitārisma ideoloģija. 4. maija Deklarācija simboliskā nozīmē – kā vērtību sistēmas pārmaiņu nesēja – bija Brīvības Deklarācija.…
