Termins „mēdiju auditorija” ir plaši sastopams, un tam tiek piešķirta visai vienkāršota, virspusēja nozīme kā personu kopumam, kas veido dažādu mediju lasītājus, klausītājus, skatītājus vai to saturu sastādošās vienības. Šāds skatījums nepieļauj plašu alternatīvu auditorijas teoriju loku. Tomēr acīmredzami vienkāršais fenomens slēpj sevī dažādus veidus, kā aplūkot šādus kopumus un daudzpusīgās variācijas realitātē, kā arī auditorijas koncepciju.
Visnozīmīgākais variāciju avots un tādējādi arī auditorijas alternatīvo teoriju avots ir tās pašos pamatos divējādais raksturs. Tā ir kolektivitāte, kas vai nu veidojas kā atbilde uz medijiem (kanāliem un saturu), vai arī izriet no patstāvīgi eksistējošiem sociāliem spēkiem (kad tā atbilst pastāvošai sociālai grupai vai kategorijai, vai tādu sociālās grupas darbību rezultātam, kas veiktas, lai nodrošinātu sevi ar personīgiem komunikāciju kanāliem (medijiem)). Bieži vien tās abas vienlaikus ir nesaraujami saistītas. …
