M.Zālīte galvenokārt ir dzejniece, bet ir arī dramaturģe. Ar viņas vārdu un dzeju es esmu iepazinusies vēl 9.klasē un es uzreiz biju pievērsusi uzmanību viņas daiļradei. Viņās dzejā valda “intelekts un emocionālitāte, loģiskums un skaidrība, spilgta tēlainība un fantāzija”.
Zālītes dzejai ir daudz galveno motīvu:
• liriskās varones “es” meklējumi,
• dzīvība un nāve,
• mīlestība un naids,
• draudzība un nodevība,
• latviešu tautas liktenis.
Īpaši spilgts dzejas tēls ir Māte.
Dzejoļu krājumā “Vakar zaļajā zālē” (1977) zālīte atklāj sava “es” meklējumus. Dzīves realitāte gan iepriecina, gan sāpina lirisko varoni, kas tiecas pēc gaismas. Es pilnīgi piekrītu Māras atmiņām par agro jaunību.
…
