Angļu vēsturnieks un vēstures filozofs Arnolds Toibijs (1889-1975) savā darbā “Vēstures pētīšana” jeb “The study of history” (1934-1961), pievēršas arī cilvēka būtības un sūtības skaidrojumam. Galvenie jautājumi uz kuriem Toinbijs meklē atbildes ir 1) vai vēsturei, vēstures faktiem ir jēga? No kurienes šī jēga rodas? Vēstures jēgu viņš saskata aspektā, ka cilvēks pretojas ļaunajam. Cilvēks kā personība ar savu dvēseli izvirzās 1. Vietā.
Toinbijs nonācis pie secinājuma, ka nepastāv vienotas cilvēces. Tas viss ir rinķojuma process: a) rašanās jeb tpašana b) attīstība, augšana c)depresijas, pagrimums d) sairums, dizintegrācija e) bojāeja, nāve.
Toinbijs noliedz visas cilvēces vienotu progresu vēstures procesā. Pēc Toinbija domām vēsturniekam ir jāpēta dažādas tendences. Vēstures process ir visas sabiedrības dzīve. Sabiedrība un ne valsts ir tas , kam jāpievērš uzmanība. Toinbija vēstures pētījuma priekšmets ir sabiedrības dzīve. Tomēr nav vienādu sabiedrību, jo pastāv dažādas sabiedrības, dažādas civilizācijas kā noslēgti cikli. Pastāv atsevišķu noslēgtu civilizāciju vēsture. Toinbijs kā vienu no vērtībām redz cilvēka garīgo pilnveidošanos, kas varētu novest pie evolūcijas vienotas nākotnes reliģijas virzienā.
Kādi ir civiližacijas rašanās cēloņi:
1)pozitīvais faktors-vēsturiskā, dabiskā vide un rase.
2) kur meklējama civilizācijas rašānās, tapšana – civilizācijas tapšana meklējama nevis vienā faktorā, bet gan to kombinācijā – tā ir nevis vienota būtība, bet gan attiecība. Ietekmē dabas stimuls.…
