Kopumā, apkopojot iepriekš minēto esejā, pēc autora domām, nevar uzskatīt, ka humanitārā intervence varētu tikt legalizēta starptautiskajās tiesībās, jo valstis pašas ir no šādas iespējas izvairījušās. Pēc autora domām, intervencei būtu jābūt iespējamai gadījumos, kad starptautiskā sabiedrība faktiski ir spējīga novērst šausminošus cilvēktiesību pārkāpumus, bet procesuāli deficīti to liedz.
Savukārt humanitārās intervences problēmu var atrisināt novēršot, nepieciešamību pēc šāda spēka lietošanas veida. Viens no risinājumiem ir pienākuma aizsargāt doktrīnas attīstīšanās par reālu juridisku pienākumu. Tas varētu ietvert cita starpā: vadlīniju par spēka lietošanas autorizēšanu izstrādāšanu; veto tiesību lietošanas ierobežošanu; juridiska pienākuma uzlikšanu Drošības Padomei sankcionēt intervenci gadījumos, kad notiek plaša mēroga cilvēktiesību pārkāpumi. Otrs risinājums ir izmaiņu ieviešana spēka lietošanas autorizācijas procesā – izvairīties no spēku autorizējošu rezolūciju bloķēšanas ar veto būtu iespējams, ja pirmajā ar konkrētu konfliktu saistītajās rezolūcijā Drošības Padome iekļautu nosacījumu, ka sekojošie lēmumi par piespiedu līdzekļu piemērošanu ir pieņemami ar procesuālu lēmumu vai arī pieņemtu vispārēju rezolūciju, kas autorizētu spēka lietošanu pie konkrētiem nosacījumiem un līdz ar to nebūtu nepieciešams veikt atsevišķu Drošības Padomes balsošanu par katru atsevišķu intervences gadījumu.
…
