Alberta Kamī romāns “Mēris” pieder pie absurda literatūras, tādēļ tā centrā ir cilvēka esamības absurditāte un nespēja ietekmēt vēstures gaitu. Spilgti tiek attēloti iznīcības draudi, kurus rada mēris, kā arī dzīve šajos sarežģītajos un mokpilnajos apstākļos.
“Pasaulē ir bijis tikpat daudz mēra sērgu, cik karu. Un tomēr cilvēki allaž ir tikpat nesagatavoti kā mērim, tā karam.” Arī Orānas iedzīvotājus piemeklēja šī nelaime, un ārsts Pjē bija spiests atzīt, ka “ja sērga tikpat ātri izplatīsies tālāk netiks apturēta, tad nepilnu divu mēnešu laikā tā var nonāvēt pusi no pilsētas iedzīvotājiem.”
Pilsētas vārti tika slēgti, un iedzīvotāji bija izolēti no ārpasaules, kas, neapšaubāmi, prasīja ilgu laiku, lai pie tā pierastu, kā arī radīja izmaiņas cilvēku psihē un ietekmēja viņu turpmāko rīcību:” Patiesībā bija vajadzīgas vairākas dienas, lai mēs aptvertu, ka atrodamies bezkompromišu stāvoklī un vārdi “noruna”, “priekšrocība”, “izņēmums” zaudējuši nozīmi.…
