Es pieceļos un pieeju klāt pirmajam bērzam un noglāstu to. Tā miza ir raupja un asa. Prātā nāk novads, kurā esmu dzimis. Manuprāt, Kurzemē cilvēki tik cieši turas pie savas zemes, kopj katrs savu puķu dobi mājas priekšā. Runā, ka kurzemnieki esot nelaipni, ar asu mēli. Varbūt sūrais jūras vējš, lietainais rudens viņus par tādiem ir padarījis. Varbūt, ka viņos vēl mīt bailes un neuzticība, atceroties pavadītos gadus Sibīrijas sniegotajos lēģeros? Svešiniekiem uzticība ir jānopelna.
Eju pie otra bērza. Tanī, šķiet, putni dzied visskaļāk, visdraudzīgāk. Jūtu, ka atrodos Vidzemē, pirmajos latviešu Dziesmu svētkos.…
