Pārcilvēcīgā Spīdola

Esmu daudz runāšu par Spīdolu, maz par to, kas ir Nīcšes pārcilvēks, paļaujoties uz klausītāju kompetenci šajā ziņā, un arī mēģinot izvairīties no grūtā uzdevuma viņu raksturot. Aprobežošos ar Haidegera izteikumu par Nīcšes pārcilvēku: „„Pārcilvēks” ir tas, kurš par cilvēku ir kļuvis no varasgribas nosacītas īstenības un priekš tās.”1
Cik noprotams pēc Raiņa dienasgrāmatām, dzejnieks ar Nīcšes tekstiem iepazīstas 1896. gadā. Dienasgrāmatas ieraksts liecina: „Nīče 15 gadus gulēja nelasīts. 2-3 gados, kad viņš pats jau bija vājprātīgs, viņš pēkšņi kļuva slavens. Katrs viņu lasīja un katrs nu drīkstēja sajūsmināties un atzīt viņu par filozofu.”2 Tai pašā dienā Raiņa dienasgrāmatā atrodamas piezīmes par to kāds ir nākotnes cilvēks. Rainis šo nākotnes cilvēku raksturo kā tādu kas domā un nes cilvēkiem patiesību pret viņu pašu gribu, un dara to nesavtīgi. Šāds nākotnes cilvēka apraksts vedina domāt par Nīcšes pārcilvēku, jo arī viņam tāpat kā Raiņa nākotnes cilvēkam: „cilvēki jāved pie patiesības, bet tikai sevis labad viņam tie jāuzņem sevī mīlestībā.”3 Būtībā mūsu dzejnieks skar dziļu cilvēku saskarsmes problēmu – mīlestības problēmu, kura arī Nīcšem ir nozīmīga – „Mūsu tuvāko mīlestība - vai tad tā nav tieksme pēc jauna īpašuma? Gluži tāpat kā mūsu mīlestība uz zināšanām, patiesību un jebkura veida tieksme pēc jaunumiem?”4 Sasaucas arī Nīcšes un Raiņa idejas runājot par mīlestību, ka viena no tās augstākajām izpausmēm ir egoisms – „mīlestības kā egoisma pretmets ir patapināts mīlestības jēdziens, kaut gan varbūt tā ir vistiešākā egoisma izpausme.”5 cf. „Mīlestība pati biežāk mīl producēt un aizstāvēt melus, mīlestībā nav nekādas objektivitātes, drīzāk tā ir atrodama naidā, bet vispatiesāk atspoguļojas abu kombinācijā”6.
Vēlāk Rainis problematizē jautājumu par to kādēļ gan nākotnes cilvēks nevarētu būt sieviete. Rainim šķiet, ka Nīcše savā pārcilvēkā ir aizmirsis „labsirdību – šo specifiski kristīgo”.…