Fašisms ir protesta ideoloģija, kas saskaņojas dažādās 19. gadsimta idejās, kuru izkārtošanu vienotā sistēmā pēc kara lielā mērā sekmēja kara radītais posts un saimnieciskais sabrukums, kā arī neatrisinātās starptautiskās problēmas. Fašisma nostiprināšanos veicināja arī nestabilās demokrātijas vairākās Eiropas valstīs, mazo uzņēmumu bailes no industrializācijas un ražošanas koncentrācijas, kā arī 20. gadsimta 30. gadu saimnieciskā depresija. (1.,40)
Valsts pamatā ir viena un vienota nācija. Balstoties uz tā vēsturi ir nepieciešams formulēt nācijas simbolus, kuru daudzināšana vēl vairāk saliedētu tautu un stiprinātu saikni starp indivīdu un valsti. Savukārt tie, kas nepieņem šos simbolus vai noraida fašistisko ideoloģiju, ir jāizslēdz no aktīvās sociāli politiskās aprites vai pat fiziski jāiznīcina.
Fašisms izveidojās 20. gadsimta sākumā Itālijā, kur bijušais sociālists Benito Musolīni sāka vadīt salīdzinoši nelielu pusmilitāru organizāciju, kuras programmas pamatā bija nacionālisms, antiliberālisms un antisociālisms. Hitleriskā Vācija bieži tiek dēvēta par fašistisku, tomēr pareizāk to būtu dēvēt par nacistisku, ņemot vērā Ādolfa Hitlera vardarbīgo rasisma un antisemītisma politiku. (1.,40)
