1.Durvju melnās stenderes un palodas, kur dūmi bija iekodušies tik stipri, ka to pēdas nevarēja izdzēst ne vējš, ne lietus, liecināja par pagājušiem laikiem. (Edvarts Virza „Straumēni”, 29.lpp.)
2.Tad arī tas viss nozuda, un manā priekša izpletās plaša, mūžīga vientulība. (Kārlis Skalbe pasakas, 15.lpp.)
3.Viņa glaudās man ap rokām, krūtīm, vaigiem, silta un caurspīdīga kā apsvilis stikls. (Kārlis Skalbe pasakas, 16.lpp.)
4.Trīs reizes dienā es izgāju ārā, paņēmu no debesīm savu karoti un kausu, ēdu, dzēru un noliku atkal pie debesīm. (Kārlis Skalbe pasakas, 23.lpp.)
5.Vecām eglēm bija lieli, balti lāčādas kažoki, bērzi līdz zemei nokārušies garām pērļu virtenēm. (Kārlis Skalbe pasakas, 219.lpp.)…
