Etniskās un reliģiskās identitātes drošība

Etniskās un reliģiskās identitātes aizskārumi var būt nav tik nozīmīgs risks, ja šie aizskārumi nepāraug konfliktos. Mūsdienās ir grūti kādu sadursmi pieskaitīt pie kāda viena konkrēta konflikta, jo konfliktu pamatā ir ne tikai reliģiskā nesadzīvošana, bet arī etniskā un līdz ar to veidojas arī teritoriālais konflikts par noteiktu teritoriju.
Tautas instinktīvi izjūt savu kultūras vērtību, un bieži vien tāpēc etniskie konflikti ir saistīti ar pašsaglabāšanās dabisko instinktu, un tās nevēlas kļūt par minoritāti savā zemē, lai nezaudētu noteikšanu par savu kultūru. Lielākoties runa ir vairāk par autonomiju nekā par separātismu: lielākā daļa etniskās kustības dalībnieku priekšroku dod kultūras, sociālajai un ekonomiskai autonomijai, paliekot tajā pašā politiskajā un militārajā struktūrā un tajā pašā valstī, kura viņus kādreiz, nereti pirms simtiem gadu, ir inkorporējusi. Pastāv arī izņēmumi , kas neiekļaujas šajā vispārinājumā. Etniskās kustības radikālie spārni, tādi kā ETA Basku zemē un SNP Skotijā, iestājas par pilnīgu neatkarību no Spānijas un Lielbritānijas; dažkārt visa kustība pauž separātiskas tieksmes. Taču, kopumā ņemot, etniskā kustība industriālās sabiedrībās lielākoties izvēlas nevis atdalīšanos, bet gan autonomiju.
Mūsdienās sāk veidoties globāls etniskireliģiskais konflikts, kas sevi parādīja jau pasauli izmainošajā datumā 2001.09.11.
„Naids un vardarbība pasaulē pieauga jau pirms 11. septembra notikumiem. Pēc Etnisko konfliktu risināšanas institūta (ISEC) datiem, pašlaik vismaz 43 pasaules valstīs notiek etniskie konflikti. Lielākā daļa cilvēku par tiem neko daudz nezina. Labākajā gadījumā tikai daļēji nojaušam par etniskajiem konfliktiem, kas palaikam uzliesmo terora aktos un pārvēršas karos Šrilankā, Eritrejā, Butānā, Turcijā, Gvatemalā, Kašmirā un daudzos citos reģionos, arī Afganistānā. Taču konflikti Čečenijā, Bosnijā vai Ruandā masu medijiem šķiet daudz vērtīgāki, jo notiek nepiedodami tuvu rietumu industriālajām valstīm. Toties rietumniekiem paslīdējis garām, ka fanātisms, fundamentālisms un etniskie konflikti pēdējās dekādēs ir pieauguši – un ne tikai islama valstīs” Helēna Norberga-Hodče 1
Tagad jau mēs redzam, ka konflikts var rasties pilnīgi jebkurā valstī,piemēram, Francijā. Ir vienalga vai tā ir demokrātiska, vai totalitāra, vai kāda cita režīma valsts, režīmam šeit pilnīgi nav nekādas nozīmes. Francijā vairāk kā nedēļu ilgsts masu nekārtības, kad svētdien(11.31.05.) līdz ar tumsas iestāšanos divos rajonos uz dienvidiem no Parīzes atsākās sadursmes starp musulmaņu jauniešu bandām un policiju. Ievainojumus guvuši 34 policisti.…