Pēc tumšajos viduslaikos valdījušās cilvēka esamības un būtības kā atsevišķas radības noniecināšanas 14.gs. renesanses kustības ietvaros tieši humānisti bija tie, kuri norādīja cilvēka kā indivīda nozīmīgumu un iespēju attīstīties sabiedrības un pastāvošās valsts iekārtas ietvaros. Iemesls bija vienkāršs – esošie cilvēces atklājumi arvien vairāk uzmanību pievērsa tieši cilvēkam, kurš spēj atklāt, izgudrot, radīt, kas pamazām nonāca pretrunā ar kristietības kultivēto grēcīguma un niecības apziņu.
Līdz ar to radās nepieciešamība pēc fundamentāli jauna pasaules skaidrojuma, taču, tā kā tas notika samērā pēkšņi, kad jaunus standartus izstrādāt nebija iespējams, nācās atgriezties pie jau gandrīz aizmirstās antīkās filozofijas. 1
Humānisma pamati sākotnēji izvērsās zinātnisko studiju jomā, kas radās Itālijā 14.gadsimtā, laikā, kad izglītoti cilvēki pievērsās senās latīņu literatūras apguvei, lai tās tīrās stila formas iesaistītu ikdienas rakstu darbos, taču šo studiju rezultātā senās idejas pārauga stilistiskās robežas un tika pretstatītas agrīno viduslaiku pasaules uzskatam.…
