Viktors Igo(Victor-Marie Hugo, dzimis1802. gada 26. februārī, miris 1885. gada 22. maijā) ir viens no izcilākajiem un ietekmīgākajiem franču romantisma pārstāvjiem, ieņem arī izcilu vietu restaurācijas laika literatūrā. Izcilā autora vārds simbolizējas 19. gadsimta divdesmito gadu beigu romantismu. Igo darbojās arī dzejā, dramaturģijā un publicistikā.
Viktors Igo ir Napoleona armijas ģenerāļa dēls. Daļu no savas bērnības autors pavada Itālijā un Spānijā. Ietekmējies no savas mātes, franču rojālistes (karaļa varas piekritējas). Sākumā Igo ir karaļa varas atbalstītājs, kaut arī augstu vērtē Napoleona slavu. Karaļa Luija Filipa valdīšanas laikā rakstnieks kļūst par akadēmiķi un pēru (dižciltīgo un parlamenta augšpalātas locekli), tomēr viņš piedalās 1848. gada revolūcijā, kā rezultātā Igo tiek ievēlēts par Satversmes sapulces locekli, vēlāk par Likumdošanas sapulces locekli. Igo atbalsta tautas sacelšanos pēc tam, kad Luijs Napoleons sevi izsludina par ķeizaru, kā rezultātā rakstnieks tiek vajāts un par viņa galvu tiek izsludināta 25 000 franku liela atlīdzība. Sacelšanās ir neveiksmīga, un Igo bēg uz Beļģiju. Dzīvodams trimdā, viņš saraksta dažas grāmatas "Napoleons Mazais", naids pret Napoleonu III izskan dzejoļu krājumā "Sods". Igo neatgriežas Francijā līdz tam laikam, kamēr Francijā netiek atjaunota republika. Viņš tiek ievēlēts par senatoru. Sirmo dzejnieku mīl un ciena visa tauta, viņš arī tiek atzīts par franču dzejas ģēniju.…
