Bērnu attīstība

Jaunākais skolas vecums vai sākumskolas vecumposms. Bērnam tas ir dzīves posms, kad viņš jau iesaistās tādā regulārā, sociāli nozīmīgā darbībā kā mācīšanās. Tā kā mācīšanās ir obligāta darbība, kas nodrošina visnepieciešamākās sabiedrības priekšmetiskās un sociālās iemaņas, zināšanas un prasmi, bērns jāieved šajā sfērā, kur nepieciešamība un kārtība ierobežo brīvību. Bērns jāiemāca mācīties, klausīties, koncentrēt savu uzmanību, sadarboties, tajā pašā laikā viņam jāizskaidro, kāpēc tas, ko viņš dara skolā, ir nepieciešams.
E.Eriksons bija pirmais, kas pētīja cilvēka "Es" attīstību visa mūža garumā. Pirms tam bija pieņemts uzskatīt, ka cilvēka personība un raksturs pārstāj augt un attīstīties no 18 gadu vecuma. Eriksons pierādīja, ka tas tā nav. "Es" attīstība vienīgi nav tik strauja un redzama kā pusaudžu gados , pārmaiņas norit lēnāk un nav tik pamanāmas, kā tas ir bērnībā vai pusaudžu gados.
E.Eriksons ir izveidojis 8 personības psihosociālās attīstības stadijas. Katru attīstības stadiju raksturo krīze. Jēdziens "kffze"( grieķu val.,,krisis") nozīmē izšķirošu pagriezienu, pēkšņu izmaiņu, liktenīgu pārrāvumu. Krīzes rodas no dažādajām sabiedrības prasībām, ko tās izraisa cilvēkam, kad tas nonāk noteiktā attīstības posmā. Krīzes būtība ir konflikts starp pretējiem apziņas stāvokļiem.
Ceturtā personības psihosociālās attīstības stadija, ko izveidoja E.Eriksons, ir jaunākais skolas vecums. Tas ietver posmu no 6 - 11 gadiem. Šāds apzīmējums ir izvēlēts tāpēc, ka tajā notiek būtiskas pārmaiņas bērna dzīvē - sākas skolas gaitas. No šī brīža bērna psiholoģiju ietekmē ne tikai vecāki un citi tuvinieki, bet arī draugi un skolotāji.…