Lūcijs Annējs Seneka un stoicisms

Stoicisma aizsākumi meklējami jau Senajā Grieķijā. Otrajā gadsimtā pirms mūsu ēras ar šo mācību iepazinās arī romieši. Taču savus ziedu laikus tā piedzīvoja pirmajā un otrajā gadsimtā vēlīnās Stojas laikā. Par mācības galvenajiem teorētiķiem kļuva filozofs - rakstnieks Seneka, brīvlaistais vergs Epiktēts un imperators Marks Aurēlijs. Kādi apstākļi veicināja stoicisma attīstību un popularitāti Romas impērijā? Tā galvenokārt bija politiskā situācija, kāda veidojās impērijas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos - laikā, kad bija zudusi republikas periodā kultivēto tikumisko vērtību sistēma. To vietā visas alkas sāka saistīties ar tieksmi pēc bagātības, varas un no tā izrietošās visatļautības, pēc ārējās greznības un baudām, ko sniedz pārpilnība. Tikt pie tā visa godīgā ceļā nebija iespējams, tādēļ tika atmesta morāle, kas prasīja ievērot pašdisciplīnu, būt pieticīgam, cienīt līdzpilsoņu tiesības, uzticību tēvijai. Taču varas virsotnē visiem vietas nekad nav pieticis, arī Romā cīņa par katru pakāpienu ceļā uz to bija nežēlīga. Tā izslēdza līdzcietības principus un bija balstīta uz krāpšanu, nodevību un slepkavībām. Kur Romas pilsoņi šajā laikā varēja rast mierinājumu, drošības un stabilitātes izjūtu? Sabiedriskās attiecības un valsts vara viņiem to nespēja nodrošināt. Kad nebija cerību dvēseles līdzsvaru rast ārējās pasaules norisēs, stoicisms mācīja, ka laimi, dzīves augstāko mērķi katrs var atrast pats sevī. Mācības galvenais saturs saistījās ar atziņu, ka vienīgi filozofija var palīdzēt ieraudzīt dzīvi tās pareizajā gaismā un tā balstās uz pašas dabas radītajām likumsakarībām. Stoicisms mācīja kartam dzīvot saskaņā ar savu cilvēcisko dabu. Izzināt to, kāda tad īstenībā ir patiesā cilvēka daba, vajadzēja palīdzēt tieksmei pēc zināšanām (viena no būtiskākajām iezīmēm, kas nošķir cilvēku no dzīvnieka).…