Vācu teologs Eižens Drēvermans ir sacījis, ka Kristus ciešanu un krustā sišanas apraksts katram cilvēkam skan vienlaikus kā apsūdzība un kā attaisnojums, kā sāpju kliedziens un mierinājums. Jā, patiešām, nevienā citā tekstā pasaulē tik cieši blakus nevaram atrast šaubu un cerību, nekur citur nesastopam tik neaprakstāmi dievišķo spožumu un tik dziļu paša mestās ēnas tumsu. Kāpēc cilvēka glābšanas dēļ Kristum jāiet šis baigais krustā sišanas ceļš, kas vēlāk kļūst par neatņemamu kristīgās ticības sastāvdaļu? Lai to saprastu, patiešām jāizstaigā kāds ļoti šaurs ceļš.
Dzīves jēga... Bībelē... Dzīvei nav jēgas – no Jēzus Kristus puses dzīve ir viens vienīgs upuris cilvēces atpestīšanas labā. Bet ko viņš ar to panāk? Ko pierāda ar savu nāvi? Varbūt šodien kristīgie cilvēki to novērtē un pateicas Dievam par dēla upurēšanu senču un, līdz ar to, arī viņu pašu labā, bet vai tāpat cilvēki domāja pirms 2000 gadiem? Ciešanās visi meklē Dievu, bet vai priekos arī? Pār mums paceltu katru gadu Lielajā piektdienā redzam krustā sistā tēlu. Katra cilvēka dzīvē ir stundas, kad vairs nesaprotam notiekošā jēgu, kad šķiet – neko vairs nesaprotam. Bet tādā ciešanu brīdī krusts mums vēstī: te ir tagadnīgs arī Dievs. Pat tad, ja tev šķiet – tu esi pazaudējis pats sevi, tev cieši blakus stāv Dievs. Un krusts nozīmē: Dievs ir tur, kur sāp. Dievs ir visur tur, kur ļoti, ļoti sāp.…
