Attiecības cilvēks – dievi un dievi – cilvēks.
Seno tuvo austrumu cilvēks dzīvoja pasaulē, kur debesis – dievu pasaule un zeme – cilvēku pasaule bija nesaraujama un patstāvīgi savstarpēji saistās. Darbojas, kā vienā veselā – gluži, kā pasaules koka kronis un stumbrs, kā pasaules kalna virsotne un nogāzes. Tātad dievi patstāvīgi ir klāt un aktīvi darbojas gandrīz visās seno tuvo Austrumu cilvēka dzīves sfēras, lielākajā daļā viņa darbību un izpausmju no dzimšanas līdz nāvei.
It visur senajos Tuvajos Austrumos dievi izvirzīja lielas prasības pret cilvēka īpašumu. Arājs pamāca savu dēlu, dod dažādus praktiskus padomus attiecībā uz lauku darbiem : par inventāra sagatavošanu, aršanu utt. Taču tovidū sastopami arī šādi ieteikumi :
“Kad asni izlaužas no zemes,
noskaiti lūgšanu dievietei Ninkilimai,
tad tavs dievs vienmēr būs tev žēlīgs.”
Daudzi reliģiskie likumi un aizliegumi valdonīgi ielaužas visās cilvēka dzīves sfērās, normējot daudzus viņa praktiskās darbības, psihes, sociālās dzīves aspektus. Par to liecina tempļu desmitā tiesa, ko ievāca daudzas seno Austrumu zemēs :
“Netaupīju viņam (dievam) vērsi no kūts.
Netaupīja viņam aitu no ganībām.
Netaupīju viņam mantu, kas man pieder.”…
