Dispozitīvā metode ir to attiecību regulēšanas paņēmiens (veids), kuru dalībnieki ir vienlīdzīgas puses. Tas dod iespēju pusēm pašām izlemt jautājumu par ar tiesību normām regulējamo attiecību formu.1
Dispozitīvo normu, ja runa ir par iekšējo tiesību normām, saprot galvenokārt divējādi. Pirmkārt, par to runā kā par tādu normu, kas nostiprina tiesības (iespējamību) rīkoties citādi nekā ir paredzēts normā, paredz mērķus, kuri ir jāsasniedz, izmantojot „vērtēšanas jēdzienus”, kuru saturu atklāj tiesību realizācijas gaitā.
Otrkārt, par dispozitīvām normām runā kā par tādām, kas pieļauj attiecību regulēšanu pēc pušu vienošanās un nosaka noteikumu tikai gadījumam, kad tādas vienošanās nav.2
Dispozitīvā norma aizpilda izlaidumus pušu gribas izpausmēs. Un par šo viedokli kritizē. Otrās izpratnes kritiķi ne bez pamata runā par to, ka dispozitīvās normas jēga ir – atļauja pusēm savos līgumos atkāpties no šīs normas.
Par dispozitīvām normām raksta, piemēram, I.Lukašuks, - saprot tādas, kas pieļauj atkāpes no tām noteiktu subjektu savstarpējās attiecībās viņu vienošanās rezultātā. Tādā gadījumā nedrīkst ciest trešo valstu tiesības un likumīgās intereses.…
