Nozīmīgākās izglītības alternatīvās teorijas

Skola – izglītības iestāde, kuras mācību saturu un metodes nosaka valsts, kalpo dažādiem valsts varas režīmiem un ir pakļauta lielai to ietekmei. Pat demokrātijas apstākļos valsts skolās pedagoģiskā orientācija ir atkarīga no valdošajiem politiskajiem virzieniem. Šāda skola, kaut arī spēj vadīt cilvēka attīstību noteiktā virzienā, ir spējīga tikai ierobežoti ievērot cilvēka vajadzības un attīstības likumsakarības.
Vērojot mūsdienu sabiedrību ar tās grimstošo morāli, arvien vairāk pārņem bailes – pieaug bezatbildība, garīguma trūkums, garīgo vērtību vietā stājas materiālās, cieņa pret darbu zūd… Neapmierinātība ar skolu ir jau pazīstama tendence visā pasaulē, neskatoties uz vismodernākajiem mācību plāniem, struktūrām un arvien jaunajiem izdomājumiem.
Tomēr ir pasaulē skolas, ar kurām ir apmierināti gan bērni, gan skolotāji, gan vecāki. Tās ir alternatīvo izglītības teoriju pārstāves. Nozīmīgākās alternatīvās teorijas ir Frīdriha Frēbela, Marijas Montessori, Rūdolfa Šteinera un Georga Keršenšteinera teorijas.
Viens no ievērojamākajiem alternatīvās pedagoģijas pārstāvjiem ir Rūdolfs Šteiners ar savu izstrādāto pedagoģijas teoriju, kas vēsturē iegājusi ar nosaukumu Valdorfpedagoģija.
R. Šteiners dzimis 1861. gada 27. februārī nelielā pilsētiņā Kraljevicā uz Austroungārijas robežas. No agras bērnības viņš vēroja zinātniski tehniskā progresa negatīvo ietekmi uz cilvēku garīgo dzīvi. Pretrunas starp dabu un tehniku vēlāk atspoguļojās viņa garīgajos meklējumos: no vienas puses – daba, dvēsele, gars un antroposofiskā kultūra, no otras – tehnika, zinātne, politika. Beidzis reālskolu, viņš iestājās Vīnes Augstākajā tehniskajā skolā, kur studēja matemātiku un dabas zinātnes. Līdztekus tam viņš apmeklēja universitāti, kur klausījās lekcijas filosofijā, literatūrā, psiholoģijā un medicīnā. R. Šteiners drīz vien nokļuva profesora K. Šreiera ietekmē, kurš viņu iepazīstināja ar J. V. Gētes daiļradi (J. V. Gētem liela loma ir antroposofijas tapšanā). Tieši Gētes darbu studēšana palīdzēja Šteineram pārvarēt bezdibeni starp mūsdienu domāšanu un garīgo izziņu.
Līdztekus studijām un pētnieka darbībai viņš veica arī pedagoģisku darbību – mācoties pats, viņš sniedza privātstundas visos iespējamajos priekšmetos.
Beidzis studijas, Šteiners kļuva par mājskolotāju zēnam, kurš slimoja un kuru daudzi ārsti speciālisti bija atzinuši par mācīties nespējīgu. R. Šteineram izdevās ar saviem pedagoģiskajiem paņēmieniem, dienas iedalījumu un koncentrēto pasniegšanas veidu panākt tik radikālu veselības uzlabošanos, ka pēc diviem gadiem zēns tika uzņemts parastā skolā sava vecuma klasē.…