Lasot Ovidija poēmu „Pārvērtības” un cenšoties iejusties dievu varenajā pasaulē, protams, nākas ņemt talkā visus līdz šim zināmos literatūras, mākslas, vēstures un kinomākslas iemiesotos tēlus. Ikviens režisors apzinās, ka lugu pēc sengrieķu traģēdijām uzvest nav viegli, jo iekšējās dzīves tajās ir daudz, bet ārējās maz. Tādēļ visi līdz šim zināmie mākslas izteiksmes žanri un veidi, kuros mākslinieki ir virzījušies uz to, lai šo iekšējo dzīvi izliktu uz āru, ir kļuvuši par šedevriem. Domāju, ka tas ir tādēļ , ka mākslinieka pienākums ir bijis aizvadīt līdz skatītājam to kaislo iedvesmu , kura vadīja viņu brīdī kad viņš radīja šo darbu. Viens no šādiem tēliem, kurš ir iedvesmojis daudzus māksliniekus, dažādākajos mākslas žanros, tādējādi apliecinot gan šīs dievības pasaules tēlaino plastiku, gan mītiskā sižeta vispārcilvēcisko jēgu, manuprāt, ir sengrieķu mīlas un skaistuma dieviete – Afrodīte.…
