1918.-1944.g. Latvijā Skolu uzdevums bija audzināt tautu nacionālā un valstiskā garā; pedagoģiskā doma balstījās uz ārzemju pedagoģijas teorijas un prakses.
Rainis: domai ir jāiedarbojas uz cilvēka jūtām, citādi cilvēks to nesapratīs.
A.Dauge: skolēns ir personība; mācību mērķis – pilnīga cilvēka izaudzināšana un tikai tad laba profesionāļa izglītošana; skolotājs ir augstāko ideju nesējs; darbības teorijas piekritējs; mācībām ir jābūt tieši saistītām ar dzīvi.
E.Pētersons: skolēnu meklēšanas un pašdarbības gara rosināšana; jāmāca uzskatāmi; jāattīsta skolēnu fantāzija; jāmotivē un jāradina patstāvīgi strādāt; individuālā audzināšana saistījās ar kalpošanu tautai; rezultātus dod tikai prakse.
J.A.Students: īsta audzināšana – pašaudzināšana, īsta izglītība – pašizglītība; informācija jāpārvērš par garīgas dzīves saturu; jāveido iekšējais cilvēks ar humāniem ideāliem; noteicošā ir personības garīgā pasaule; pedagoģija nevar iztikt bez filosofijas; mācīšana un mācīšanās ir audzināšanas pirmfaktors; ķermeņa veselība un izturība ir fiziskās audzināšanas mērķis.
K.Dēķens: iestājās par skolu demokratizāciju; pamatā ir skolēna personība, skolotājam tā ir jāiepazīst; skolēnam jāredz savi darba rezultāti; uzmanība skolēnu estētiskai audzināšanai; mācīšanās – mācību vielas uztvere, apjēgšana un praktiska izmantošana; visām mācībām jābūt attīstošam; bija pret „iekalšanu”.
J.Greste: uzmanību pievērsa uzskatāmībai un skolēnu patstāvīgam darbam; skolotājs ir jaunu ceļu meklētājs; sekmēt skolēnos patstāvīga darba prasmes un iemaņas.
Secinājumi: bērnus jāaudzina patriotiskā garā, viņiem ir jākalpo tautai; centrā ir skolēna personība; liela nozīme ir patstāvīgam darbam; noteicošā ir personības garīgā pasaule; arvien vairāk pievērsa uzmanību praktiskam darbam.
…
