Ļoti bieži bērni nenovērtē savu vecāku ieguldījumu viņu dzīvēs, bet kad sāk dzīvot atsevišķi no vecākiem kā tas notika ar jaunāko dēlus Lūkas evaņģēlijā, bērni sāk pilnībā novērtēt vecāku devumu, saprazdami, cik daudz vecāki tiem ir devuši ne tikai finanšu, bet arī audzināšanas ziņā, jo tas ir atkarīgs tikai no vecākiem vai bērns kļūs par krietnu cilvēku vai nē. Nevar pilnībā pagalvot, ka tikai vecāki ir atbildīgi par sava bērna izdarībām, jo nav iespējams kontrolēt katru sava bērna soli, kad tas jau ir spējīgs veikt patstāvīgus lēmumus. Abos darbos vērojams viens un tas pats motīvs, bet Lūkas evaņģēlijā jaunākais dēls saprata savu kļūdu un mēģināja to izlabot, kā rezultātā salaba ar tēvu un tika piedots, bet Rūdolfa Blaumaņa lugā „Pazudušais dēls ” Krustiņš neatzina savu kļūdu un nevarēdams atzīt, ka tā ir bijusi viņa vaina nevis mātes, noveda sevi līdz bojāejai. Vissvarīgākais ir apzināšanās un atzīšanās tajā, ko tu esi nodarījis, jo pats vienkāršākais ir vainot citus. Nevis pilnībā uzņemties savu vainu un mēģināt izlabot izveidojušos situāciju, jo, manuprāt, Krustiņam bija iespēja izlabot savas kļūdas, pats galvenais Krustiņa situācijā bija apstāties, nevis stumt sevi nolemtībā. Abos darbos ir vērojams viens un tas motīvs, bet nobeigums krasi atšķiras, jo Līdzībā par pazudušo dēlu tēva jaunākais dēls mācēja laikus apstāties un virzīt savu dzīvu pareizajās sliedēs, salabdams ar tēvu un atzinis savu vainu, bet „Pazudušajā dēlā ” Krustiņš nevarēdams apstāties un atzīt savu vainu turpināja izvēlēto ceļu, nolemdams sevi bojāejai.…
