Esmu šeit. Manā priekšā runā Rodžers Bēkons, kādus gadus 30 vēcāks par mani. Man blakus stāv, škiet, simtiem meiteņu ar izlaistiem matiem un vadmala kleitām un simtiem zēnu ar krāsainām jostām ap vidu, kundzes ar platmalēm, kungi ar mēteļiem. Nemanu nevienu dzelteno lentīšu. Visi izskatās tik paklausīgi, kaut gan patiesībā neviens nevēlas padoties jaunajām idejām par sakārtotu sadzīvi. Varu derēt, ka puse no visiem tiem, kas pašlaik stāv man blakus, domās jau dzer kārtējo alus kausu un izmīl kārtējo meiteni ar dzelteno lentīti ap vidu. Es skatos uz Rodžeru un vēlos, kaut varētu skatīties mūžam. Kaut kas mani sakustas līdz ko nodreb viņa spalva, kas stingri piestiprināta pie viņa beretes ar spīdošu dārgakmeņu saspraudi. …
