Pat pavirši novērojot cilvēkus, mēs redzam, ka viņi atšķiras ar saviem ātruma raksturojumiem, ar tipisku uzvedību tipiskā situācijā, ar zināšanu, prasmju un iemaņu apgūšanas ātrumu un vieglumu.
Mēs zinām, ka katram no mums ir savs raksturs, ātrums, kā pierodam pie jauniem apstākļiem un situācijām, kā iekļaujamies sabiedrībā. Arī jaunās zināšanas cilvēki neapgūst vienādi, vieniem vajag piepūlēties, taču otri to uztvers par pašsaprotamu.
Strādājot komandā, bieži nākas saskarties ar cilvēkiem, kuriem piemīt savādāks temperamenta tips, tādēļ rodas dažādas domstarpības, un sastrādāties ir ļoti sarežģīti. Efektīvai saziņai un darbībai, kā arī konfliktu mazināšanai mums ir nepieciešams ņemt vērā citu cilvēku temperamenta īpatnības.
Temperaments (latīņu: temperamentum – pareizais samērs) ir noturīgs cilvēka individuālo psihodinamisko īpašību kopums (motoriskās reakcijas ātrums, ierosas un aiztures intensitāte, mobilitāte un līdzsvarotība), kas izpaužas viņa darbībā, rīcībā un uzvedībā. Priekšstats par temperamentu ir pats senākais psiholoģijā.
Šo jēdzienu ieviesa sengrieķu ārsts un filozofs Hipokrāts pirms apmēram 2,5 tūkstošiem gadu. Hipokrāts bija pirmais, kas pievērsa uzmanību atšķirībām cilvēku uzvedībā, izturēšanās stilā un pārdzīvojumos. Viņš bija arī pirmais, kas mēģināja iedalīt cilvēkus pēc viņu izturēšanās rakstura četros tipos un deva tiem apzīmējumus, kuri tiek izmantoti arī mūsdienās.
…
