Lai varētu runāt par tiesu kā civilprocesuālo tiesību galveno subjektu, vispirms ir jānoskaidro kas tā tiesa vispār ir. ‘’Tiesa ir valsts institūcija, kas aizsargā valsts, sabiedrības un personiskās tiesības, likumīgās intereses no jebkuriem mēģinājumiem tās laupīt, realizējot tiesvedību, kā arī piemērojot valsts piespiešanas līdzekļus pret personām, kas traucē pastāvošo tiesisko kārtību.’’
Katrai valsts iestādei, administratīvai vai tiesai, ir noteikts darbības aploks, kas aptver noteiktas tiesības un pienākumus, kuri jau iepriekš nosprauž un raksturo katras iestādes darbību. Tiesu iestādēm kā valsts iestādēm arī ir savs darbības aploks, sava kompetence, viņas ir tiesību paudējas un aizstāves. No šā viedokļa tiesas dēvē par likuma vai tiesību balsi.1
LR Satversme nosaka, ka ikviena persona var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Katrai personai ir tiesības uz tiesas aizsardzību pret tās dzīvības, veselības, personiskās brīvības, goda, cieņas un mantas apdraudējumiem, garantējot tai tiesības, lai uz pilnīgas līdztiesības pamata, atklāti izskatot lietu neatkarīgā un objektīvā tiesā, tiktu noteiktas šīs personas tiesības un pienākumi vai pret to vērstās apsūdzības pamatotība, ievērojot visas taisnīguma prasības. Tiesā visas personas ir vienlīdzīgas neatkarīgi no personas izcelsmes, sociālā un mantiskā stāvokļa, rases un nacionālās piederības, dzimuma, izglītības, valodas, attieksmes pret reliģiju, nodarbošanās veida un rakstura, dzīvesvietas, politiskajiem vai citiem uzskatiem.
…
