• Impresionims
Impresionisms (radās 19.gs. 70.gados Francijā) bija literatūras un mākslas novirziens kas visspilgtāk izpaudās glezniecībā. Visspilgtāk tas izpaudās glezniecībā. Impresionisma būtība slēpjas vissmalkākajā acumirklīgu iespaidu, noskaņu fiksācijā – īpaši attēlojot gaismas – ēnu rotaļas kā krāsās tā arī mūzikas skaņās. Impresionisms mūzikā nostiprinājās 19.gs. 90. gados – ievērojamākais šī virziena pārstāvis un pamatlicējs – franču komponists Klods Debesī. Impresionisma darbi - poēmas, prelūdijas, vokālās un instrumentālās miniatūras – ir kā simboli jūtām, noskaņām, dvēseles stāvokļiem, skumjām, laimei, sapņiem. Gan Debesī, gan Moriss Ravēls rakstīja skaņdarbus ar gaišām, vieglām, rotāļīgām, dzidrām noskaņām. Šiem skaņdarbiem ir ļoti izteiksmīga faktūra,arī to nosaukumi ir ļoti tēlaini – ‘’Mēnesgaisma’’, ‘’Dārzi lietū’’ , ‘’Pēdas sniegā’’, ‘’Soļi smiltīs’’. 20.gs. sākumā franču komponistu principus pārņēma arī citu valstu komponisti: Spānijā – Manuels De Falja, Itālijā – Otorīno Respīgi, Polijā – Karols Šimanovskis, Krievijā - Aleksandrs Skrjabins. Latviešu mūzikā impresionisma noskaņas saklausāmas J.Vītola simf. svītā ‘’Dārgakmeņi’’, Ādolfa Skultes simf. tēl. ‘’Viļņi’’, J.Ivanova sinf.tēl. ‘’Varavīksne’’ un arī L.Garūtas, M.Zariņa, I.Zemzara skaņdarbos.
• Volfganga Amadeja Mocarta personība
…
