Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 09.12.2015.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 2 vienības
Atsauces: Nav
  • Konspekts 'Funkcionālisms un neo-funkcionālisms', 1.
  • Konspekts 'Funkcionālisms un neo-funkcionālisms', 2.
  • Konspekts 'Funkcionālisms un neo-funkcionālisms', 3.
  • Konspekts 'Funkcionālisms un neo-funkcionālisms', 4.
  • Konspekts 'Funkcionālisms un neo-funkcionālisms', 5.
  • Konspekts 'Funkcionālisms un neo-funkcionālisms', 6.
  • Konspekts 'Funkcionālisms un neo-funkcionālisms', 7.
Darba fragmentsAizvērt

Neofunkcionālismam ir virkne priekšrocību pār pārējām teorijām, it sevišķi, pār federālismu. Tomēr Eiropas apvienošanās ceļš ne vienmēr ir bijis gluds. Tādēļ tādu fundamentālu teoriju, kā neofunkcionālisms, uzdevums ir padarīt integrācijas procesu vairāk sakārtotāku un efektīvāku. Neofunkcionālisma teorija sevi pierādīja praksē kā „ darbības rokasgrāmatu”, kā arī pierādīja savu patstāvību Eiropā notiekošo procesu izskaidrošanā, spējā prognozēt.
Sešdesmitajos gados bija pastiprināta interese par neofunkcionālismu, ko nevar teikt par vēlākiem Eiropas integrācijas etapiem. Neofunkcionālisms tika kritizēts par nekonkrētajiem mērķiem.
Arī mūsdienu Eiropas integrācijas etapā var izdalīt atsevišķas neofunkcionālisma iezīmes. Arvien lielāka ES sistēmas institualizācija ir pārāk sarežģīta, lai to izskaidrotu ar klasiskajām starptautisko attiecību teorijām. Tikai neofunkcionālisms spēj izskaidrot šos procesus.
Pats pirmais sadarbības posms ir interesants ar to, ka tas attīstījās pēc neofunkcionālisma loģikas. ES sākumu izpēte palīdzēs šobrīd esošo savienības krīzi, kas saistīta ar kopējas Konstitūcijas pieņemšanu un kārtējo paplašināšanu. Bet tas nenozīmē neofunkcionālisma atdzimšanu Eiropā.
Pirmais Eiropas apvienošanas etaps neofunkcionālisma ietvaros demonstrē produktīvas sadarbības piemēru. Tādēļ Eiropas pieredzi var pielietot citām reģionālajām savienībām.

Autora komentārsAtvērt
Atlants