Sallijas Salminenes romānā „Katrīna” galvenā varone ir nabadzīga jūrnieka sieva. Viņa visu savu dzīvi aizvada mazā būdiņā kalna galā, kur nav pat zemes, tikai plikas klintis. Tā kā pēc uzbūves viņa bija stipra sieviete viņi pat bija jāstrādā vīriešu darbi:
„Viņa bija skaistākā jautrākā un lepnākā no trim māsām. Spēcīgs bija viņas jaunais augums..” [5.lpp.]
Bez apstājas viņa strādāja līdz pat mūža pašai nogalei. Katrīna ir ļoti spītīga un ietiepīga sieviete. Viņa nekad nepieņēma žēlastības dāvanas, pat tad kad redzēja, ka viņas bērniem nav ko ēst viņa saņēmās un spītēja liktenim:
„Manam lepnumam vajadzēs bērnu dēļ liekties.. Bet pagāja nedēļa pēc nedēļas, un ar katru aizgājušo dienu kļuva grūtāk piekāpties.” [132.lpp.]
Katrīna nebija radīta, lai kādam pakļautos, viņai bija pietiekami daudz drosmes, lai censtos mainīt pastāvošo kārtību, kaut vai tikai, lai bērniem dzīve būtu labāka, bet viņa neieguva atbalstu un līdz ar to, viņa cīnījās viena pati cik vien cītīgi spēdama:
„ „Vai tu nekad neesi izjutis vēlēšanos sacelties?”
„Nē, nevaru sacīt…”
„Bet es gan.” Viņa paņēma bērnu, kas bija uzmodies, un, likdama to pie krūtīm, piebilda ar draudiem balsī un vaibstos: „Lai viņi piesargās!”” [72.lpp.]
Līdz ar pirmā bērniņ piedzimšanu Katrīna visu savu enerģiju un pūles veltīja saviem bērniem.…
