1941. gada 22. jūnijā, kad Vācijas armija iebruka Latvijas teritorijā, sākās jauna traģēdija Latvijas vēsturē. Latviešu iesaistīšanās vācu leģiona sastāvā vienmēr bijusi pretrunīgi vērtēts jautājums mūsu vēsturē. Tādēļ nevar raudzīties uz šo faktu tikai ar vienu patiesību, un ne viss ir tas, pēc kā tas izskatās.
Veidojot leģionu, Vācija iesauca okupētās Latvijas pilsoņus savos bruņotajos spēkos. Pirmkārt, latviešiem nemaz nebija lielas izvēles, jo par izvairīšanos no piespiedu mobilizācijas draudēja ieslodzīšana koncentrācijas nometnē vai nāves sods. Lai arī 1907. gada Hāgas konvencija aizliedz valsts iedzīvotāju mobilizāciju okupētājvalsts armijā, Vācija to pārkāpa, tāpat kā pirms tam to pārkāpa arī PSRS. Lai slēptu no pasaules starptautisko tiesību pārkāpumu, vācu valdība iesaukšanu formāli pasludināja par brīvprātīgu pieteikšanos. 1943. gada 10. februārī Ā. Hitlers izdeva pavēli par leģiona izveidi Vācijas karaspēka sastāvā, februārī ģenerālkomisārs O. Drekslers izdeva pavēli par mobilizāciju, bet 9. martā ģenerāldirektors O. Dankers izdeva uzsaukumu stāties leģionā.…
