-
Estētika un māksla
Filozofs Martins Heidegers, runājot par mākslas būtību, par to, kas padara mākslu par mākslu, pretstata mākslas darbam lietu. Lieta ir pazīmju nesēja, tā ir domāta „kaut kam”, tai ir īpašības. Mākslas darbam nav šo īpašību, nav pielietojuma, par to nav iespējams jautāt – Kam tā domāta? Māksla ir pašpietiekama, tā ir simbols, tā ir alegorija. Lietas vērtība slēpjas tās pielietojumā, derīgumā. Mākslas vērtība slēpjas pašā mākslā. Māksla ir skaistuma dēļ.
Lieta ir veidota no materiāla. Mākslas darbā viela ir tikai mākslinieciskā veidojuma balsts un lauks – granīta bluķis nav mākslas darbs un mākslas darbs nav granīta bluķis.
Lietas noveco, mākslas darbi nenoveco – par sadzīves priekšmetiem mēs sakām, ka tie ir veci un tādēļ nederīgi. Īstam mākslas darbam vecums tikai ceļ tā vērtību.
Taču visi šie salīdzinājumi neatbild uz jautājumu, kas ir māksla. „Veidam, kā cilvēks pārdzīvo mākslu, vajadzētu mākslas būtību izskaidrot. Pārdzīvojums ir avots, kas piešķir mēru ne tikai mākslas baudījumam, bet arī mākslas radīšanai”, tā raksta Martins Heidegers.
Mākslas būtība un vērtība rodas mākslinieka uztvērēja apziņā, māksla – pārdzīvojums, kas pārņem, radot mākslas darbu vai piedaloties tā līdzradīšanā – uztverē, slēpj sevī mākslas noslēpumu.
Māksla ir kā cita dabas radīšana, tā it kā pievieno vēl vienu pasauli jau esošajai, dodot pilnesību.
…
Vispirms jānoskaidro – Kas ir estētika? Estētika ir zinātne par skaisto, mākslu un daiļradi. Tā pētī mākslas un pasaules savstarpējās attieksmes, estētisko vērtību būtību un formas, kādās tās izpaužas dzīvē un mākslā, vispārīgos daiļrades principus, likumus, pēc kuriem attīstās mākslinieciskā darbība. Estētikas pētīšanas objekti nav nemainīgi, sastinguši – tie ir pakļauti nemitīgai dinamikai. Mainoties laikiem, mainās arī uzskati par skaisto mākslā un sabiedrībā. Māksla ir viena no sabiedriskās apziņas formām. Plašā nozīmē „māksla” atspoguļo jebkuru praktiskās darbības formu, kura tiek veikta prasmīgi, meistarīgi. Māksla vienlaicīgi ir pasaules apgūšana un tās novērtēšana, realitātes atspoguļošana un tās pārvarēšana. Māksla ir īpatnējs dzīves modelis. Tā paplašina indivīda „dzīves rāmjus”, ļauj aizpildīt nerealizētas iespējas, atveido cilvēka darbību visā tās daudzkrāsainībā. Attīsta cilvēku garīgi, dara viņu labāku, jūtīgāku, pievieno viņu sakrālajai cilvēces vērtībai.