1789. gada Revolūciju Francijā izraisīja daudzu nozīmīgu faktoru kopums. Viens no svarīgākajiem iemesliem bija tas, ka spēkā pieņēmās cīņa par privilēģijām, kas problēmas sagādāja visiem 18.gs. absolūtajiem monarhiem. Šo situāciju pastiprināja tas, ka gan apgabali, gan dažādi sabiedrības grupējumi nevēlējās atteikties no tiesībām risināt savas iekšējās lietas bez iejaukšanās no valsts puses, rezultātā karaļiem aizvien grūtāk bija noturēt aristokrātiju stingrā pakļautībā. „Vienlaicīgi kritās arī intendantūras efektivitāte”[1;14]. Revolūciju veicinošs faktors noteikti bija arī parlamentu nepiekāpīgā savu „konstitucionālo” tiesību aizstāvēšana, šīs tiesības nebija nekas cits „kā tradicionālās tiesības apstrīdēt ikvienu likumdošanas aktu, ja tas bija pretrunā ar aristokrātu interesēm”[1;14]. Parlaments pretojās karaļa Luija XVI nodokļu politikai. Parlaments ne tikai bloķēja jaunas nodokļu sistēmas ieviešanu, bet arī finansu ministra Ana Robēra Žaka Tirgo mēģinājumu palielināt valdības maksātspēju, piedāvājot reformas, kuras ietvēra arī galma izdevumu samazināšanu, zemnieku „ceļu klaušu” atcelšanu, iekasējot nelielu nodokli no zemes īpašniekiem, ģilžu ierobežojumu likvidāciju, kas kavēja preču ražošanas attīstību. „Sīvā cīņa par privilēģijām nepārprotami norādīja uz otru būtisku revolūcijas cēloni- uz augošajām domstarpībām starp Francijas sabiedrības daudzajiem grupējumiem un slāņiem.”[1;14] …
