Ikviens no mums var būt otram Draugs un Ienaidnieks. Taču mums katram sākumā ir dota izvēle -kas mēs gribam būt un kādi mēs gribam būt. Es ticu, ka mēs paši veidojam savu dzīvi, savu likteni, jo tieši no mums ir atkarīgs, pa kuru ceļu mēs iesi, kurā ceļā nogriezīsimies, stāvot savas dzīves krustcelēs. Jo ceļi mēdz būt dažādi. Ir ceļi uz izaugsmi un ir ceļi uz nekurieni-uz personīgo degradāciju, tos es sauktu par neceļiem.
Man ļoti patika šie, Zentas Mauriņas, teiktie vārdi: „Mēs, cilvēki, esam no Dieva rokām izkritušas lauskas, kā tad drīkstam prasīt sev pilnību?” Varbūt mēs nedrīkstam prasīt, bet mēs varam izdarīt visu, kas ir mūsu spēkos, lai sevī izveidotu un attīstītu kulturāla cilvēka īpašības.
Es nepagurusi strādāšu pie sava rakstura, pie savas attieksmes, lai būtu. Būtu otram Cilvēkam tas, kas vien es varu būt un būt es gribu tikai ar pozitīvo, ar smaidu, ar labu darbu, ar savu sirdi. Es novēlu sev, lai man izdodas, jo es ticu, ja pati būšu laba, arī man pretī un blakus vienmēr nostāsies labi Cilvēki, un savā dzīvē es satikšu tikai labus un patiesus draugus, cilvēkus.
…
