Lasot E. Hemingveja garstāstu, manī radās pārdomas par to kas ir uzvaru, bet kas sakāve. Man bija žēl vecā vīra, jo Santjago jau astoņdesmit četras dienas nebija noķēris nevienu zivi, un zvejniekam tas nozīmē daudz, patiesībā tas zvejniekam ir bads, bet vecajam (viņu tā sauca zēns – Manolino) bija kas dārgāks – jūra.
Sirmgalvis bija sauss un izdēdējis, ar dziļi krunkotu skaustu. Viņa sejā brūnoja labdabīga ādas vēža plankumi, ko rada tropiskās jūras izstarojumi, vienīgi sirmgalvja acis staroja gaiši kā pati jūra un izaicinoši spītēja neveiksmēm. …
