Eduards Veidenbaums ir viens no izcilākajiem latviešu dzejniekiem, kas savā dzejā ir skāris gan politiskas, gan globālas tēmas, kuras ir, manuprāt, tiešām aktuālas arī mūsdienās. Savā daiļradē dzejnieks runā par dažādām cilvēku īpašībām, kuras pasauli padara ne vien ļaunu, bet pat par necilvēcīgu. Labs piemērs šim apgalvojumam ir dzejolis ‘’Ej un dzenies tik pēc naudas..’’, kurā aprakstīta visa cilvēku liekulība, lai tiktu pie labākas vietas, vairāk naudas un nepelnītiem glaimiem. Šī neizsīkstošā varas un mantas kāre cilvēkiem nav zudusi, patiesībā, tā ir tikai pastiprinājusies un novedusi pasauli līdz pat pašreizējai ekonomiskajai krīzei. Tie, kam nauda ir grib vēl un izšķiež to nevajadzīgās lietās, nedomājot par līdzcilvēku labklājību, to savā dzejā uzsver arī Eduards Veidenbaums. Bagāti cilvēki bieži vien aizmirst par cilvēciskām īpašībām, pat sievu tie izvēlas, lai spodrinātu savu tēlu, nevis aiz patiesām jūtām, dzejnieks to piemin arī dzejolī ‘’Ej un dzenies tik pēc naudas’’.
‘’Paņem sievu padevīgu,
Tuklu, dumju, paklausīgu,
Papriecāties likumīgi,
Radīt bērnus tikumīgi.’’1…
