Revolūcijas 19.gadsimtā

Cēloņi, mērķi un uzdevumi:
Pēc Napoleona gāšanas karalim Luijam XVIII neizdevās pilnībā restaurēt pirmsrevolūcijas laiku politisko un sociālo iekārtu. Jau 1815. gadā tika pieņemta konstitūcija, kas noteica, ka valstī bijis panākts kompromiss starp vecās muižniecības un augošās buržuāzijas interesēm. Tomēr, kad pēc Luija XVIII nāves tronī nāca viņa jaunākais brālis Šarls X, situācija strauji mainījās. Jaunais karalis bija izteikts reakcionārs, liberālisma, modernizācijas un Napoleona laika mantojuma nīdējs. Šarls X paredzēja kompensēt emigrantiem revolūcijas laikā nodarītos zaudējumus, sašaurināt vēlēšanu tiesības un atlaist Nacionālo gvardi. Karaļa politiskās galējības izraisīja nepatiku pat franču konservatoros. 1830. gadā, saņēmis deputātu prasību atcelt vairākus karalim uzticīgos ministrus, karalis izdarīja valsts apvērsumu, ievērojami sašaurinot parlamenta konstitucionālās tiesības. Līdz ar to pats karalis izprovocēja notikumus, kas vēsturē tiek dēvēti par Jūlija revolūciju. Pēc triju dienu ilgiem nemieriem Parīzē karalis atteicās no troņa un aizbēga uz Lielbritāniju. Francijas tronī tika aicināts cits Burbonu dinastijas pārstāvis – Luijs Filips (1773-1850), bet jauno politisko režīmu sāka saukt par Jūlija monarhiju. Tā pēc savas politiskās orientācijas bija izteikti buržuāziska. Jaunā konstitūcija pilsoņiem piešķīra dažādas politiskās brīvības un paplašināja vēlētāju loku. Pie varas tagad atradās turīgie uzņēmēji, tirgotāji un finansisti. Pašam karalim Luijam Filipam patika tēlot demokrātu, viņš bieži vienatnē pastaigājās pa Parīzes ieliņām, kopā ar „tautu” krogos iedzēra vīnu vai alu. Viņa iesauka bija Pilsoņu karalis. Liberāļu panākumi Francijā 1830. gadā iedvesmoja citu zemju politiskos darboņus, kam bija tuvas gan liberālisma, gan nacionālisma idejas. Sākās pret holandiešiem vērsta sacelšanās Beļģijā un poļu sacelšanās Krievijā. Tomēr liberālisma uzvara Francijā nebija ilgstoša. Industrializācijas dēļ valstī arvien pieauga sociālās pretrunas starp vidusslāni un proletāriešiem. Pagrīdē veidojās studentu un radikāļu pulciņi, kas studēja jakobīņu, bet it īpaši radikālisma teorētiķa Grakha Babefa Lielās franču revolūcijas laikā sarakstītos darbus. Šajā vidē sāka formēties sociālisma idejas, kurām bija tik liela nozīme turpmākajā Eiropas un pasaules vēsturē. 30. gadu vidū uzliesmoja vairākas stihiskas strādnieku sacelšanās. Nemieri spieda Luiju Filipu sašaurināt demokrātiskās brīvības valstī. Jūlija monarhija 40. gados vairs nespēja tikt galā ar augošo neapmierinātību, ko izraisīja lielais bezdarbs, strādnieku smagais stāvoklis un korupcija valsts aparātā. Gadiem ejot, Luijs Filips bija attālinājies no tautas un kļuvis reakcionārs. Šie apstākļi 1848. gadā Francijā izraisīja jaunu revolūciju.…