Sabiedriskajam līgumam ir fundamentāls un ilglaicīgs raksturs, tas ietver visus indivīdus. Cilvēki apvienojas sabiedrībā un noslēdz savā starpā līgumu, jo izjūt bailes viens no otra un vēlas radīt suverēnu varu, kura uzturētu līdzsvaru. Līgums beidzas ar šīs varas sabrukšanu un monarha atkāpšanos, ienaidnieku iebrukumu valstī, karaļa dzimtas izbeigšanos. Līguma laušana ir iespējama tikai vienā gadījumā – kad tas vairs neatbilst savas radīšanas mērķim – sabiedrības drošības garantijai. Šāda situācija rodas, kad valsts indivīda aizsardzības vietā sāk apdraudēt viņa dzīvību, līdz ar to laupot viņam tiesības uz pašaizsardzību. Hobss tādā veidā ir radījis pavisam jaunu līguma teorijas interpretāciju, izmantojot to spēcīgas un pat tirāniskas valsts apoloģijai. Viņa dabiskā stāvokļa teorija, atšķirībā no iepriekšējām, iziet ne no tā, kādi cilvēki bija kādreiz senatnē, bet tiecas izskaidrot to, par ko viņi spēj kļūt potenciāli, izslēdzot autoritāras valsts varas iejaukšanos viņu dzīvē. Tāpēc, lai gan Hobss arī izmanto līguma teorijas terminoloģiju, viņš ir noformulējis tās modifikāciju, pēc dažu pētnieku domām, ārpus politiskās domas pamatplūsmas.
Par viņa pamatieguldījumu ilglaicīgā perspektīvā tiek atzīta nevis sabiedriskā līguma izstrāde, bet gan skaidrs suverenitātes principa un suverēnās varas un tiesību attiecību noformulējums.…
