Cilvēks vairs nedzīvo vienkārši fiziskā universā, viņš dzīvo simboliskā universā, valoda, mīts, māksla un reliģija ir šā universa daļas, kas kā atšķirīgi pavedieni saaužas simbolu tīklā. Domāšanas un pieredzes progress šo tīklu izsmalcina un stiprina. Jo vairāk cilvēks izvērš savas simboliskās darbības, jo tālāk, šķiet, atkāpjas realitāte. Cilvēks it kā ietinies valodas formās, mākslas tēlos, mītiskos simbolos vai reliģiskos rituālos, ka bez mākslīgiem līdzekļiem vairs nespēj nekā saskatīt vai zināt.
