Monēta- no metāla (zelta, sudraba, vara vai tā sakausējumiem ; mūsu dienās – vara, niķeļa, alumīnija sakausējumiem) izkalta naudaszīme. Monētai parasti ir apaļa vai ovāla forma. Tās abas pusēs (priekšpuse- averss, mugurpuse- reverss, mala- josta) izvietots attēls (ģērbonis, noteiktas personas attēls, vārds, tituls) un leģenda (norāda valst. piederību, kalšanas gadu, monētas apzīmējumu). Monēta radās un izplatījās, attīstoties preču apgrozībai, tirzn., un kļuva par universālu maksāšanas līdzekli. Pirmās monētas kaltas Romā Jūnonas Monētas tempļa kaltuvē. 7.-8. gs. p.m.ē. monēta ieviesās Mazāzijas valstī Līdijā un Senajā Grieķijā. Eiropā un Krievijā monētas sāka kalt 9.-10. gs.
Monētu kalšana ir valsts monopols (monētu regālija). Uz tās pamata valsts realizē monētu likumdošanu- apstiprina monētu vienību (valsts monētu sist. pamata esošās naudas vien. tīrā naudas metāla masu), noteic monētas nos., materiālu, raudzi, masu, lielumu, ārējās pazīmes, remediju (pieļaujamo novirzi no noteiktās masas). Ieviešoties papīrnaudai, monētas zaudējušas galv. maksāšanas līdz. f-ju.…
