Vasaras sākumā es izlasīju E. Virzas poēmu „Straumēni”. Tajā sīki aprakstīts katrs gadalaiks vienkāršu lauku ļaužu dzīvē. Grāmatas saturs līdzinās mīlestības vēstulei, kas adresēta dabai. Katra rindiņa vēsta par to, cik ļoti autors to atbalsta, saudzē un mīl.
Cik bieži mēs ikdienā veltam laiku tam, lai ieklausītos kā elpo zāle, ko čukst vējš un ko dūdo balodis? Vai vispār tam pievēršam uzmanību? Nē, mēs sadzirdam tikai to, kā viens otram vaimanādami sūdzamies, ka laiks tā skrien un darbi nekad nebeidzas. …
