Arābu pasaku krājums "Tūkstots un viena nakts"

Stāsts ir par sultānu Šachriaru un viņa brāli. Abi saprot, ka abu sievas viņus krāpj ar melnādainiem vergiem. Nogalinot vergus un sievu, abi brāļi dodas pasaulē.
Tā nu viņi sapratuši, ka sievietes iekāro visu ko vēlas, un nolemj atriebties. Katru dienu aprecot kādu jaunavu un pēc nakts nogalina to. Tā nu valstij ir liels posts, daudzi cilvēki bēg uz citām zemēm, lai aizsargātu savas meitas.
Pēc kāda laika jau sāk aptrūkties jaunavas, līdz vezira meita Šeherezāde vēlējās riskēt un paglābt pārējās jaunavas. Aprecēja ļauno sultānu un katru nakti stāstīja interesantu pasaku, bet nepabeidza to. Tad nu sultāns gaidīja nākošo nakti, lai dzirdētu pasakas beigas. Un tā tas turpinājās tūkstošs un vienu nakti, līdz jau sultāns iemīlēja Šeherezādi un nenogalināja.

Eiropā šie ,,Tūkstots un vienas nakts” stāsti pirmo reizi kļuva pazīstami Francijā 18. gadsimta sākumā Galāna atveidojumā. Drīz jau tos pārtulkoja visās Eiropas kultūras valodās, un notika pat attulkojumi austrumnieku valodās. Bet simt gadus pēc pirmās iznākšanas viss šis darbs Eiropā bija tikai laika kavēklis, nevis zinātniskas pētīšanas priekšmets. Austrumos vēl tagad zinātnieki niecina šos tautas muzas veidojumus, kā viņi to darījuši vienmēr, bet kā laika kavēkli to nenicina. Rietumos, sevišķi pēc Herdera pētījumiem, aizvien vairāk noskaidrojusies apziņa par prāta, fantāzijas spēka un dvēseles cēluma vērtībām šais Austrumu tautu garamantās. 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā vairāki ievērojami orientālisti centās izpētīt manuskriptu savstarpējās attiecības, vielu izcelšanos, visa krājuma uzbūvi un formu. Šie pētījumi vēl nebūt nav nobeigti, jo darba lauks ir bezgalīgi plašs, bet darbinieku skaits tik mazs, un mums trūkst šā darba patiesi senu manuskriptu. Un tomēr dažos punktos jau sasniegti skaidri rezultāti.

Bet kas tad šajā grāmatā ir īsti arābisks? Vispirms visas grāmatas valoda. Bez šaubām, tā vairs nav senās klasikas literatūras tuksnešu dziesmu un seno beduinu stāstu valodas formu pilna. Par to nav jābrīnās, jo šīs pasakas un šie stāsti sevišķi dzīvoja zemākajā tautā, kaut visa grāmata dibināta uz pretenziju, ka valdnieka meita to stāsta sultanam.…