Estētika

Estētikas raksturojums .Estētika – filozofiska zinātne par estētisko dabā, sabiedrībā, par materiālo un garīgo darbību, par kopējiem jaunrades principiem pēc skaistuma likumiem.
Estētiskais nav pastāvīga un nemainīga substance. To nevar atklāt ne materiālās pasaules parādībās, ne cilvēka darbības rezultātos. Estētiskais ir subjektīvā un objektīvā dialektiska vienība. Tas ir cilvēka saskarsmes ar dabu, mākslas darbiem un radīšanas procesu rezultāts. Estētiskais rodas pašā cilvēka attieksmes procesā pret pasauli. Cilvēks kā zināms, apgūst pasauli darbības procesā. Pasaules aktīvās praktiskās apgūšanas laikā attīstās arī cilvēka apziņa: formējas un veidojas uztvere, jūtu kultūra, produktīvās iztēles un tēlainās domāšanas spēja. Šīs un dažas citas spējas un īpašības raksturo personības estētisko kultūru, kura savā pamatā iekļauj estētisko apziņu. Estētiskais izpaužas kā skaistais, dramatiskais, cildenais, traģiskais, komiskais, harmoniskais (Senajā Grieķijā), ideālais, varonīgais. Tas parādās arī kā neglītais, zemiskais. Estētisko izsaka jūtas, baudījums, analīze, koncepcija. Estētika risina gaumes, mākslas vēstures (attīstības), daiļrades pārdzīvojumu jautājumu. Kultūrā estētiskais izpaužas kā garīga parādība. Estētisko cilvēks uztver ar jutekļiem jeb maņām – galvenokārt ar redzi un dzirdi –, taču nepieciešama arī iztēle, gribas darbība, emocionalitāte, jūtas, domāšana. To, kam nav sakara ar estētisku pārdzīvojumu, piemēram, karstumu, slapjumu vai materiāla struktūru, cilvēks var uztvert tikai jutekliski un novērtēt to ar prātu, tomēr tādai sajūtu analīzei nebūs estētiska rakstura. Cilvēkam ikviena maņa var noderēt estētiskā uztverei.
Pēc Kincāna V. Estētika pēta likumsakarības, kuras nepavisam neatrodas virspusē. Lai tās izprastu, nepieciešams apkopot un sistematizēt daudzveidīgo empīrisko materiālu, atmetot visu mazsvarīgo un lieko. Taču tas vēl nav viss. Ja estētika aprobežotos tikai ar faktu konstatēšanu, tad tā kļūtu par absolūti nevajadzīgu un veltīgu nodarbību. …