Pedagoģiskā procesa individualizācijas problēma nav jauna. Dažas individuālās pieejas iezīmes mācību un audzināšanas darbā bija vērojamas jau pirms vairākiem gadsimtiem. Ievērojamākie individualizācijas problēmas vēsturiskās attīstības pētnieki ir M.Rubinšteins, P.Sokolovs, J.Beļajeva, E.Rabunskis un citi pedagoģijas zinātnieki /10/, /19/.
Pirmatnējās kopienas iekārtā individuālā pieeja audzināšanā netiek īstenota. Šajā laikā rodas tikai sociāli priekšnosacījumi tās aizsākumiem - vienlīdzība audzināšanā, audzināšana darbam, balstīšanās bērna audzināšanā uz viņa aktivitāti un patstāvību /10/, /69/.
Ievērojamais Senās Romas pedagoģiskās domas pārstāvis M.Kvintilians (1.gs.m.ē.) savā darbā ”Par oratora audzināšanu” izvirzīja jautājumu par dažādām bērnu spējām, kuras jāpēta un jāattīsta. Viņam pieder doma: ”Visi bērni ir saprātīgi no dabas, un viņiem nepieciešama tikai pareiza audzināšana un mācīšana ar individuālo īpatnību ievērošanu. Daba var būt stiprāka ar mūsu palīdzību” /69,6 – 7/.
Feodālisma laikā individuālajai pieejai mācīšanā un audzināšanā, tās būtības skaidrojumam un pamatojumam, lielu uzmanību pievērš ievērojamais čehu pedagogs Jans Amoss Komenskis (1592. - 1670.), kas ir vispārējās izglītības idejas, klašu un stundu sistēmas teorētiskais un praktiskais pamatlicējs, mācīšanas didaktisko nosacījumu izveidotājs.…
