Makroekonomiskās politikas galvenais mērķis ir tāds ekonomiskā stāvokļa sasniegums, pie kura ir zems bezdarba līmenis, augošs ražīgums un reāli augsti iedzīvotāju ienākumi, kā arī samērā zema un stabila inflācija. Makroekonomistu uzdevums ir atrast tādu nepieciešamo pasākumu kopumu, kas ļautu sasniegt šo mērķi.
Pēdēja laika notikumi parāda, ka ne viena valsts, ne viena ekonomiskās dzīves parādība neizslēdz recesijas iespējamību. 1990.gadu sākumā tādas ekonomiski attīstītas valstis kā ASV, Japāna un Vācija nonāca ilgstošā depresijas stāvoklī. Tajā laikā pārtraucās ekonomiskā izaugsme, un peļņa bija vienāda ar nulli. Un kaut gan izdevās samazināt inflācijas līmeni, zaudējumi bija lieli. Tas nozīmē, ka ir jāatrod tādi līdzekļi, kas ļautu noteikt attiecīgu līdzsvaru starp ekonomisko izaugsmi un inflāciju.
Aplūkosim, cik nepieciešama ir fiskālās un monetārās politikas izmantošana kopējā pieprasījuma vadīšanā ekonomikas stabilizēšanai.
Salīdzināsim monetāristu un Keinsa pārstāvju pieejas ar kopējo piedāvājuma un pieprasījuma modeļa palīdzību. Attēlā 1.a tiek parādīta monetāristu koncepcija, bet 1.b – Keinsa koncepcija.
Pēc monetāristu viedokļa, kopējā pieprasījuma līkne nobīdās pa labi vai pa kreisi galvenokārt naudas piedāvājuma palielinājuma vai samazinājuma rezultātā. Keinsa piekritēji uzskata, ka izņemot privāto izdevumu izmaiņas, kopējo pieprasījumu ietekmē arī fiskālā un monetārā politika.
Kā uzskata monetāristi (sk. 1.a attēlu), kopējā pieprasījuma līkne ir stāva, bet ilgā laika periodā – vertikāla. Līdz ar to kopējā pieprasījuma izmaiņas ietekmē galvenokārt cenu līmeni un gandrīz neietekmē reālo IKP. …
