Apgaismība - kultūras virziens, kas aizsākās 17.gs. otrajā pusē, kad tautas sāka pievērsties nevis ticības lietām, bet atkal izzināt cilvēka prātu un tā attīstības iespējas.1
Par apgaismības laikmetu dēvē 18.gs., to iezīmēja tehniskais progress, zinātņu straujā attīstība, humānistiskās domas otrā renesanse.
Eiropas vēsturē laiku no 17.gs. beigām līdz Lielajai franču revolūcijai (1789 – 1794) sauc par apgaismības laikmetu. Apgaismība bija garīga kustība, kas par visu lietu mēru uzskatīja cilvēka prātu. Nostiprinājās pārliecība, ka cilvēka prāts ir nekļūdīgs un visaptverošs. 18.gs. izglītotā sabiedrība spēra nozīmīgu soli uz priekšu. Tā ne tikai padarīja cilvēka prātu par vienīgo mērauklu visās lietās, bet, ticot cilvēka prāta spējām un nekļūdīgumam, arī mudināja uz aktīvu rīcību, kas pārveidotu sabiedrību.
Šī laikmeta galvenās kultūras iezīmes:
1.Sacelšanās pret autoritātēm. Tas nozīmēja lielu brīvdomību, cīņu pret karaļa un aristokrātijas varu, reliģisko fanātismu, zinātnes atbrīvošanu no baznīcas aizgādniecības.
2.Racionālisms. Apgaismības laikmets bija prāta un racionālisma gadsimts. Prāts tika uzskatīts par izziņas avotu un virzītājspēku. viss ir izzināms ar prāta palīdzību. Dabas parādības tika izskaidrotas tikai ar zinātniskām metodēm. Prāts saistībā ar zinātni kļūst par galveno kultūras sastāvdaļu.…
