Filozofija jau kopš seniem laikiem apraksta cilvēku kā saprātīgu būtni. Jēdziens “apziņa” radies tikai vēlākos gadsimtos un nostiprinājies līdz ar psiholoģijas un fizioloģijas attīstību, kļūstot populārs arī filozofiskajos traktātos, it sevišķi vācu valodā.
Kā teicis Džoržs Millers (1987.g.), apziņa ir vārds, ko ikdienas izsaka milijoniem mēļu. Šis process arī izsaka sabiedrības izpratni par apziņu kā tādu. Tā veidojas apziņas definējums un jautājums par to, kas ir jāizprot. Ja jēdziens “apziņa” veido katram savu izpratni par tā būtību, tad jājautā – kas īsti ir apziņa?
Apziņas jēdziens un tā apzināšana atkarīga no pieņemtās definīcijas. Literatūrā ir daudz pretrunu par vienotu šī jēdziena definējumu, jo katra pētnieka definējums ar kaut ko atšķiras.
Ikdienā mēs lietojam jēdzienu “apziņa” tādā pašā nozīmē kā jēdzienu “apzināšanās”. Apziņas saturs ir tāds, ka mēs apzināmies kādu pieredzi un uzmanāmies no tās. Tas attiecas ne tikai ar pieredzi, ko mēs asociējam ar sevi (domas, jūtas, fantāzijas, sapņi, fizioloģiskā pieredze utt.), bet arī ar pieredzēto apkārtējo trīs dimensiju pasauli (fenomenālā pasaule).
…
